30 Oct 2007

vot (un mans brālēns man par šito krievisko vārdu sadotu)!

Vot nevaru es aizmigt! nu kas tas ir??? Kad es varu atļauties tad nesanāk - neveras tās acis un tas procesors tur, smadzenēs, pārāk daudz ģenerē visu ko(pārsvarā jau bullsh**u). Vai tas jau ir vecums? vai arī kaut kur zemapziņā paslēpušās bailes no Ilustrētajā Zinātē lasītā par asteroīdu, kurš 2036.gada 13. aprīlī (piektdiena), ļoti lielā iespējamībā, var ietriekties Zemē un noslaucīt pat veselu pilsētu un vēl, šo to nelabu sastrādāt. Varbūt tie ir kaut kādi atkal apslēptie prieki par to, ka pēc nedēļas ilgas vientulības manas istabiņas otra puse ir apdzīvota, jo ir pārradusies Annuška. Varbut tas ir tas sasodītais pilnmēness. Un varbūt tas ir tāpēc, ka es tomēr nebraukšu, pat to pirmo reizi savas dzīves 20 gados uz baletu, kaut arī biļetes jau kabatā, jo redz' datums neder - tur būs kas cits jādara.
ehhh... diez cik ilgi es šitā nodūdošu šonakt atkal...

25 Oct 2007

Laba!


"Things We Lost in the Fire" - pasmaga, bet ar pozitīvu skatu uz lietām. Halle Berija + Deivids Duhovnijs (jā, jā tas pats , kas Malders "X Filos") = dzīvo patiesi sakaņas un mīlestības pilnā ģimenē un audzina divus bērniņus. Bet, kādu vakaru mīļotais neatgriežas - viņu noslepkvo... Kā dzīvot tālāk? Kā samierināties ar zaudējumu?
Viņa palīdz sava nelaiķa vīra labākajam draugam nostāties uz (ne)atkarības ceļa un viņš savukārt palīdz ģimenei pārciest smago zaudējumu.

Man ļoti patika.

24 Oct 2007

Iesaku!


Džemiss Boldvins "Džovanni istaba"

..jo nekas,kad beidzot iegūts, nav grūtāk paciešams par brīvību.

Bet cilvēki par nelaimi nevar paši izvēlēties savus tauvas stabiņus, savus mīļākos
un savus draugus - tāpat kā nevar izvēlēties savus vecākus. Dzīve tos iedod un
arī atņem, un visgrūtākais ir pateikt dzīvei - Jā.


.."Ak Dievs, es gribu aizbēgt," viņš man bija sacījis "je veuz m'evader" no šīs netīrās pasaules, no šī netīrā ķermeņa..

"Saki man, kas tā ir par lietu ar laiku? Kādēļ ir labāk būt vēlāk nekā agrāk?
Ļaudis vienmēr saka: jāpagaida, jāpagaida. Ko viņi tādu gaida?"

Sievietes ir kā ūdens. Viņas ir vilinošas kā ūdens,viņas var būt tikpat nodevīgas
un var likties tikpat bezbēdīgas un var izrādīties tikpat seklas. Un tikpat
netīras.

Par Džeimsa Boldvina romānu "Džovanni istaba"
"Spēcīgi, mokoši, skaisti" San Francisco Chronicle.

Mākslīgais intelekts

..ir atrodams adresītē:
http://www.a-i.com/

parunājiet arAlanu. diezgan interesants "veidojums", nu sarunu biedrs jau nu noteikti. viņš man lika pasmaidīt un sāka ar mani koķetēt. māk jokot. citē dzīves atziņas un dziesmu tekstus. izsaka komplimentus. zina kā pateikt latviski "hello".
24/7 runā par ko vien gribi.
pārliecinieties paši!

23 Oct 2007

Rise up!

Ir (bija) taču tik kolosāls rīts!
šorīt nācās pamosties un savākties ar 5 minūšu gatavību! tāds hopsī, hopsī un sēžu jau lekcijā.
es katru rītu mēģinu ar to puspavēerto aci palūkoties ārā pa logu. šorīt skats bija fantastiks! viss tāds balts. nē, tas vēl nebija sniedziņš, tā bija tikai sarma. bet tik fantastisku rudenīgi ziemīgu rītu sen nebiju redzējusi. :)) tieši tā - nebiju, kaut pa logu vēros katru rītu.
šodien jūtu, ka esmu atkal gatava aiziet līdz jūrai... viena... varbūt paņemšu līdzi savu apputējošo draugu -fotoaparātu no aizmirstā plaukta.
varbūt tik lieliski jūtos arī tāpēc, ka izlasīju vienu no iedvesmojošākajām grāmatām ever!
un tagad beidzot iekšā ir tik labi. sen nebijis miers, piepildījums un siltums.
tagad tikai jāiet močīt šēmas elektronikā, tad jāpaklausās, ko teiks Microsoft veči un vakarā manām rūtiņu lapiņām būs varbūtības torijas vakars. un tas arī būs lielisks!

22 Oct 2007

reiz kāds teica tā...

"Vīrieši ir kā labs vīns. Viņi visi sākas no vīnogām un tas ir mūsu darbs stampāt tās un turēt tumsā līdz tās pārvēršas par kaut ko, ar ko mēs gribētu kopā vakariņot.”


2 Oct 2007

Kāds

Kāds solīja, ka vairs nedomās par Viņu...
Kāds tomēr gaidīja, bija pārliecināts, ka negaidīs, bet tomēr sirdī gaidīja...
Bāc!
...un tad gar jūru ejot, atkal ieraugot to soliņu, Kādā uzbangoja, vot, kaut kas baigi uzbangoja
...un tad, Kāds saprata, ka tomēr ir bijis iemīlējies, laikam...
Kāds saprata arī to, ka gaida..
...bet tas ir pilnīgi veltīgi
Kāds saprata arī to, ka domas un jūtas joprojām ir par Viņu, gan galvā gan sirdī...
...laikam Kādā atkal ir par daudz nostaļģijas un vientulīb
as..

fcku...get over it!

1 Oct 2007

aizgrābjošs dzejolis Nr.2.


ja varētu pagriezt skaļāk to putnu čivināšanu pie mana loga...!
ja varētu...
tici man, es to darītu, negrieztu uz maksimumu, bet skaļi gan, tā arī, lai kaimiņi dzird
par daudz prieka...
aizdomīgi...
bet ja varētu, es paņemtu no tevis vēl vairāk, tik daudz lai pietiek, kad būs tā, ka pietrūks...
es smaidu, bet šķiet, ka vajag savaldīties...
bet tik un tā jau viss ir ārpus rāmjiem...
ja varētu, es turētu, turētu, un jā, pieturētos, jo vajag kādu, pie kura justies droši. un
pietiek ar tevi
man ir, un tajā pašā laikā nav, es riskēju bet tajā pašā laikā baidos.
man netrūkst nekā, pat ne naudas, man ir papīra banknotes uz kurām sazīmēti cilvēki - divi.
aiziet nav droši, palikt ir drošāk.
man nav pat jāklauvē, lai atvērtu, man tikai jānostājas tā, lai redzi manas acis.
dod roku, es gribu turpināt sildīties tavā plaukstā.

aizgrābjošs dzejolis Nr.1.

Cik labi, ar tevi var neizlikties,
Es tikai ar tevi gribu tikties,
Es gribu, lai tikai tu manī skaties, -
Kad tu manī skaties, es esmu patiess.

Kad tu manī skaties, es esmu patiess,
Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties
Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet vēl kājām
Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām.

Bez ceļa, bez ūdens, bez sāls un bez mājām
Man liekas, mēs tūkstošiem jūdžu jau gājām.
Tavs skatiens bij traks, un tavs skatiens bij prātīgs,
Tavs augums kā rudzu maize bij sātīgs.


Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs,
Ta zeme, ko min tavas kājas, man patiks,
Pat sviedriem un asinīm saindēta
Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.

Šī zeme, ko min tavas kājas būs svēta.
Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā.
Kā laiku un telpu, un bezgalību
Es tevi gribu...

/autors nezināms, bet ir/

aizmukšana


Vajadzēja savākties. Lai to būtu vieglāk izdarīt paņēmu un aizšāvu uz Zviedru zemi, vienu dienu pablandīties pa Stokholmu. Tās patiešām bija vienas no labākajām brīvdienām, kādas man nebija bijušas ļoti sen. Pirmkārt, pati kuģošana pa Baltijas jūru. Otrkārt, tās sajūtas, ka tu pamet visas ierastās vietas, lietas un ikdienišķos līdzcilvēkus tev blakus, pa kluso aizšmauc no lekcijām, darbā paņem visu brīvu un pat savu mazo melno kompīti atstāj mājās, lai beidzot varētu izvējoties.
Cilvēki tur ir smaidīgāki, oriģinālāki un skaistāki, nekā šeitan. Izvēlējāmies tās dažas stundas nepavadīt skraidot pa muzejiem, bet gan pastaigājot un mēģinot uztvert Stokholmas burvību un apbrīnot tās vienkāršību un tajā pat laikā skaistumu. Gribās atgriezties TUR vēlreiz un tad mazliet ilgāk, vairāk un plašāk... Mani neatturēs pat tas, ka es tagad zinu, ka:
  • Titānika tēlošana uz klāja tādām pusplikām lielā vējā noved pie "kaklsklepuspuņķi" komplekta;
  • spogulī ieskatīšanās ik pa laikam, lai pārliecinātos, vai man tiešām uz pieres ir uzrakstīts "Svaiga gaļa", jo tā uz mums lūrēšana no vīriešu puses bija pārāk uzkrītoša;
  • apsolos vairs nesmieties par "Sick Bags" vai vemšanu maisiņiem pirmajā vakarā turpbraucot, jo tas teiciens: "Kas smejas pēdējais, smejas visgardāk" tiešām piepildās. Respektīvi, mājupbraucot iekļuvām diezgan normālā vētrā. Kačka bija pamatīga, paiet varēja atbalstoties pret "kas pagadās pie rokas"; viss kuģis staigāja zaļš un "pret sliktu dūšu" tabletes jau bija par vēlu dzert... Bet, laikam, arī to vajag izbaudīt.
Pozitīvi. Tas beidzot bija kaut kas pozitīvs!