aizgrābjošs dzejolis Nr.2.

ja varētu pagriezt skaļāk to putnu čivināšanu pie mana loga...!
ja varētu...
tici man, es to darītu, negrieztu uz maksimumu, bet skaļi gan, tā arī, lai kaimiņi dzird
par daudz prieka...
aizdomīgi...
bet ja varētu, es paņemtu no tevis vēl vairāk, tik daudz lai pietiek, kad būs tā, ka pietrūks...
es smaidu, bet šķiet, ka vajag savaldīties...
bet tik un tā jau viss ir ārpus rāmjiem...
ja varētu, es turētu, turētu, un jā, pieturētos, jo vajag kādu, pie kura justies droši. un pietiek ar tevi
man ir, un tajā pašā laikā nav, es riskēju bet tajā pašā laikā baidos.
man netrūkst nekā, pat ne naudas, man ir papīra banknotes uz kurām sazīmēti cilvēki - divi.
aiziet nav droši, palikt ir drošāk.
man nav pat jāklauvē, lai atvērtu, man tikai jānostājas tā, lai redzi manas acis.
dod roku, es gribu turpināt sildīties tavā plaukstā.