aizmukšana

Vajadzēja savākties. Lai to būtu vieglāk izdarīt paņēmu un aizšāvu uz Zviedru zemi, vienu dienu pablandīties pa Stokholmu. Tās patiešām bija vienas no labākajām brīvdienām, kādas man nebija bijušas ļoti sen. Pirmkārt, pati kuģošana pa Baltijas jūru. Otrkārt, tās sajūtas, ka tu pamet visas ierastās vietas, lietas un ikdienišķos līdzcilvēkus tev blakus, pa kluso aizšmauc no lekcijām, darbā paņem visu brīvu un pat savu mazo melno kompīti atstāj mājās, lai beidzot varētu izvējoties.
Cilvēki tur ir smaidīgāki, oriģinālāki un skaistāki, nekā šeitan. Izvēlējāmies tās dažas stundas nepavadīt skraidot pa muzejiem, bet gan pastaigājot un mēģinot uztvert Stokholmas burvību un apbrīnot tās vienkāršību un tajā pat laikā skaistumu. Gribās atgriezties TUR vēlreiz un tad mazliet ilgāk, vairāk un plašāk... Mani neatturēs pat tas, ka es tagad zinu, ka:

• Titānika tēlošana uz klāja tādām pusplikām lielā vējā noved pie "kaklsklepuspuņķi" komplekta;
  
• spogulī ieskatīšanās ik pa laikam, lai pārliecinātos, vai man tiešām uz pieres ir uzrakstīts "Svaiga gaļa", jo tā uz mums lūrēšana no vīriešu puses bija pārāk uzkrītoša;
• apsolos vairs nesmieties par "Sick Bags" vai vemšanu maisiņiem pirmajā vakarā turpbraucot, jo tas teiciens: "Kas smejas pēdējais, smejas visgardāk" tiešām piepildās. Respektīvi, mājupbraucot iekļuvām diezgan normālā vētrā. Kačka bija pamatīga, paiet varēja atbalstoties pret "kas pagadās pie rokas"; viss kuģis staigāja zaļš un "pret sliktu dūšu" tabletes jau bija par vēlu dzert... Bet, laikam, arī to vajag izbaudīt.

Pozitīvi. Tas beidzot bija kaut kas pozitīvs!