aizgrābjošs dzejolis Nr.2.

ja varētu pagriezt skaļāk to putnu čivināšanu pie mana loga...!
ja varētu...
tici man, es to darītu, negrieztu uz maksimumu, bet skaļi gan, tā arī, lai kaimiņi dzird
par daudz prieka...
aizdomīgi...
bet ja varētu, es paņemtu no tevis vēl vairāk, tik daudz lai pietiek, kad būs tā, ka pietrūks...
es smaidu, bet šķiet, ka vajag savaldīties...
bet tik un tā jau viss ir ārpus rāmjiem...
ja varētu, es turētu, turētu, un jā, pieturētos, jo vajag kādu, pie kura justies droši. un pietiek ar tevi
man ir, un tajā pašā laikā nav, es riskēju bet tajā pašā laikā baidos.
man netrūkst nekā, pat ne naudas, man ir papīra banknotes uz kurām sazīmēti cilvēki - divi.
aiziet nav droši, palikt ir drošāk.
man nav pat jāklauvē, lai atvērtu, man tikai jānostājas tā, lai redzi manas acis.
dod roku, es gribu turpināt sildīties tavā plaukstā.

aizgrābjošs dzejolis Nr.1.

Cik labi, ar tevi var neizlikties,
Es tikai ar tevi gribu tikties,
Es gribu, lai tikai tu manī skaties, -
Kad tu manī skaties, es esmu patiess.

Kad tu manī skaties, es esmu patiess,
Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties
Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet vēl kājām
Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām.

Bez ceļa, bez ūdens, bez sāls un bez mājām
Man liekas, mēs tūkstošiem jūdžu jau gājām.
Tavs skatiens bij traks, un tavs skatiens bij prātīgs,
Tavs augums kā rudzu maize bij sātīgs.


Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs,
Ta zeme, ko min tavas kājas, man patiks,
Pat sviedriem un asinīm saindēta
Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.

Šī zeme, ko min tavas kājas būs svēta.
Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā.
Kā laiku un telpu, un bezgalību
Es tevi gribu...

/autors nezināms, bet ir/