Brīvie kartupeļi, brīvā mīlestība un elpu aizraujošākie dabas skati, ko jelkad esmu redzējusi.

Piektdiena 1.02.

Ķeksītis kalendārā par to, ka šeit jau esmu 3 nedēļas.

10:00 visiem International Students jābūt jau sakāpušiem autobusā, bet ap to laiku lielais pārsvars tik sāk ierasties. Laiks nu tāds - diezgan pavēss. Pilnīgi prasītos pēc vilnas zeķēm un lielās, zilās šalles, ko atstāju skapī. Kā jau vienkāršs cilvēks, triju dienu braucienam esmu aprobežojusies tikai ar mugursomu, kurā ir naktsdrēbes un zobubirste, un uzlādētu fotoaparātu. Taču lielākā daļa pārējo ierodas pilnā ekipējumā; ir paņēmtas līdz tikai divas sporta somas(vidēja un ne tik vidēja izmēra) un kāds ir paķēris līdz arī mugursomu. Nujā, kas nu kuram, citam skan pudeles, citam šmotkas un kosmētikas maks vai matu želeja... Tad visi - 46 tiekam kopīgi iemūžināti bildē un pēc 11:30 izbraucam no skolas. Man liekas, ka nebijām vēl sakāpuši autobusā, kad vaļā tika korķētas alus un sazin vēl kā pudeles.

Pirmā pietura pēc triju stundu brauciena ir "Blarney castle". Ārā drebelīgi auksts, bet bukletā, kas katram tiek iežmiegts rokā rakstīts - warm welcome. "Jā, kā tad!", nosaku pie sevis un eju raudzīt pirms gadiem 600 būvēto Īru brīnumu. Man jau tās vecās lietas un vietas patīk. Ir tur aura un vēsturiska piegarša. Nē, bet pils, lai gan tāda padrupusi un plikiņa (vaļēja pils bez jumta un atjaunotām iekštelpām), patiešām diezgan interesanta - Daudz labirintu, mazu istabu, šauru logu un ar diezgan iespaidīgi garām vītņu kāpnēm, kas uzved līdz pat pašai augšai.

Šeit ir mājvieta slavenajam Blarneja akmenim (Blarney stone). Kā vēsta leģenda, tam, kas noskūpstīs akmeni vairs nekad nebūs apdalīts ar spēju runāt un bagātīgi izteikties. Akmeni skūpstījuši daudzi ievērojami cilvēki, politiķi un pat prezidenti. Nu ko, ja jau visi, tad jau es ar!

Tā kā mums tur bija iedotas tikai 2 stundas laika, tad diemžēl vēl neaizgāju uz 20 minūšu attālāko akmeņu ieleju un dārzu.
Kad tiekam līdz autobusam un tas ir aptuveni 15:00, mums paziņo, ka dosimies uz Corku - iekārtoties hostelī un atlikušo dienas daļu varam blandīties paši - on our own - pa pilsētu. Hostelis kā jau hostelis, daudz labirintu, pa kuriem tad nokļūstu savā 16-vietīgajā, vislielākajā no mums atvēlētajām istabām. Istaba vairāk atgādināja zaldātu barakas - maza, šaura un pilna ar divstāvīgajām gultām. Atrodu sev nišiņu, kur nolīst un nolieku mantas. Izvēlos gulēt pirmajā stāvā, jo Vita ir nežēlīgākajā sajūsmā par otro stāvu, bet man pēc atgulēšanās Jelgavas divstāvīgajā gultā ir gluži vienalga. Ar savu guļvietu esmu apmierināta. Atstāju somu un dodos izejas virzienā, tieši tobrīd ieveļas arī mūsu istabas 12 vīrieši (7Franči, 1 Turks, 1Ķīneties un 3 Spāņi) un svinīgi mums ar Vitu paziņo, ka nekāda gulēšana jau mums te nesanākšot. Mani tas atstāj diezgan vienaldzīgu, jo viss par, ko es spēju domāt ir: ko darīt, ko redzēt un kur paēst. Neesam topogrāfiskās idiotes un centru atrodam samērā viegli. Atrodam arī "McDonalds", jo citur ēšanas prieki ir uz pusi dārgāki. Un te nu iesākas brīvo kartupeļu, kolas un Burgeru wīkends. Pārējā vakara daļa paiet periodiski vazājoties pa pilsētu un veikaliem. Pa veikaliem tādēļ, ka ārā ir auksts. Pilsēta ir ok. Neteikšu, ka baigi smuka vai vēl ar, ko īpaši izceltos. Nedaudz biju vīlusies - kartē neparezi apskatījo un domāju, ka pilsēta, tāpat kā Ventspils būs jūras malā, taču izrādījās, nebija viss.
Ap deviņiem vakarā nolemjam sasildīšanās un laika nosišanas nolūkā aiziet uz Kino. Noskatījāmies jauno Amīšu filmu par kārtējo Ņujorkas sagraušanu "Cloverfield". Bet godīgi sakot, filma man patika, pat ļoti- patiešām iesaku! Tālāk seko hosteļa atrašana un atgriešanās tajā. Esam vienīgās istabiņā un ap 12tiem jau, kā iegājies arī skolas dienās, ejam čučāt.

Sestdiena 2.01.
No rīta pamostos krācošā dvingā. Daudz pudeļu un izmētātu drēbju. Men! Ejam ar Vitu iekost brokastis, kas ir iekļautas maksā. Ēdam tipiskas īru brokastis-grauzdiņus ar džemu vai sviestu. Pa vidu Vita pasūdzās par to, ka pa nakti tikusi uzmodināta np lielās džeku ālēšanās. Pasmīnu, "Vai tiešām?". Par laimi uz mani būs iedarbojies svaigais gaiss, lielas devās, un Vēveru gēni - spēju aizmigt un gulēt ciešā miegā jebkur!
Vakardienas svinētāji pamatīgi nokavē un aizkavē visus pārējos ar savu čammāšanos un neirašanos laikā uz iekāpšanu atobusā. Kad izdzirdu, ka apmeklēsim kaut kādu dabas parku, saviebjos, jo ārā atkal ir fantastiski debils laiks!!! Pēc 2 stundu brauciena cauri diezgan kalnainam un līdz ar to arī skaistam apvidum esam aizvesti uz "Killarney National Park". Esmu vēl vairāk saviebusies kā iepriekš, jo nu superīgo lietu, papildina stundzinošas vēja brāzmas. Mums tiek iedalītas kartes un 2h brīvā laika. Atrodam čekpointu ar nosaukumu "Torc waterfall" un tipinam tur. Tālu nav jāiet līdz mans žoklis ir atkāries cik nu viņš vispār ir spējīgs atkārties, jo skats, kas sāk pavērsties ir vienkārši neaprakstāmi skaists. Kā izrādās esam kalnu, mežu un ezera ielenkumā. Par lietu, vēju un dubļainajām kājām aizmirstu. Eju un jūsmoju, eju un jūsmoju, un nu jau sāku izvairīties no frančiem, jo viņi, sāk ar savu skaļumu, pārvietošanos barā un runāšanu tikai franciski, izbesīt! Tiekam līdz ūdenskritumam, kas vēlāk izrādās ne tas! Īstais un vēl smukākais, esot bijis nedaudz tālāk. Bet kā gan mums bija zināt, nebija vairs nekādu norāžu un mazais ūdenskritumiņš mani pilnībā apmierināja! Ejam gar ezera taku, salīstam vēl vairāk un jūsmojam! KOLOSĀLA vieta! Gribētu tur atgriezties.
Pēc atgriešanās autobusā tiekam izlaisti Killarney pilsētelē. 2 stundas brīvais laiks, kurā atkal seko pieēšanās ar brīvajiem kartupeļiem, burgeru un runāšanās ar vienīgo ķīnieti mūsu barā. Tikai žēl, ka es gandrīz neko nesapratu no tā ko viņš teica man un man likās, ka viņš nesaprata lielāko daļu no tā ko teicu viņam. Frančus un pārējos brauciena vīriešus un leilāko daļu meiteņu var atrast krogā. Mēs dodam priekšroku pilsētas apskatei. Un tālāk dodamies atkal uz Corku. Franči, kas autobusā ir nokaitinājuši ar savu skaļo uzvešanos ne tikai mūs, dodas uz krogu. Šim vakaram esam sarunājušas, ka Somu meitenes, ko bijā jau iepazinušas agrāk, mūs aizvedīs uz Rok bāru. Bet līdz tam žāvēju drēbes, botiņas un relaksējos Hosteļa atpūtas telpā. Sapazīstamies ar feinu Itāļu vīrieti, kurš Corkā 3 mēnešus ir strādājis un dzīvojis. Daudz runājam par valodu, kultūru un visādām citādām štellēm. Laiks rok-bāram. Ejam piecatā, jo mums pievienojas mūsu vienīgais ķīnietis. Kā izrādās, tad franči vēl uz nekādu bāru nebija aizgājuši, bet bija paspējuši sacelt kājās pushosteli ar ēstuvē/virtuvē uzrīkoto orģiju, kā viņi paši to nodēvēja.
Kad tieku līdz rokbāram, tad saprotu, ka tas manā izprtnē nav vis nekāds rok bārs, bet gan riktīgs metālistu, rokeru un panku bārs. Skan smagā mūzika, apkārt ir tetovēti, melnās ādās ģērbti visāda izskata un vecuma cilvēki. Atrodam kaktu un pasūtam īru sidru, kas ir patiešām tik labs, par kādu man stāstīja. Somu meitenes bija sajūsmā, bet es jutos, tā it kā man pirms nākšanas būtu bijis jāuzvelk kas melns vai vismaz kaut kas jānotetuvē vai jāizcaurumo. Bet dīvainā kārtā man tur patika un ar stundu pietika. Tālāk devāmies kāda cita bāra meklējumos, bet tad atmetām tam visam ar roku, jo visur viss bija pārpildīts. Devāmies vien atpakaļ uz hosteli. Yes! Atkal neviena nebija istabiņā un varējām netraucēti pagulēt līdz ieradās Franči un pārējie istabas biedri...
Tas bija aptuveni pēc 2viem naktī( jo tieši 2vos veras ciet visi krogi un klubi). Tieši mums blakus, pretējā otrajā meiteņu gultā, tika ievilkti franči, kuriem piebirdrojās vienas grupas vadītāja-Spāniete. Daudz tika dziedāts, dejots, lēkāts pa gultām, mētāti matrači utt.utjp. Mums bija arī diskogaisma. To var uztaisīt jebkurš pats-ritmiski vai ne tik ritmiski pamīšus ieslēdzot/izslēdzot gaismu. Pie tā viss tēviņu bars uzjautrinājās visvairāk/vēlvairāk. Blakus gultā bija palicis viens francūzis ar to pašu Spāņu sievieti. Nu un viņi sāka darīt To, ko publiskās vietās parasti nedara. Protams, ka to ievērojām ne tikai mēs, bet arī pārējais tēviņu bars. Izskanēja īsas pamācības mīlēšanā un, kad tās kustības palika ritmiskākas es vienkārši neizturēju un burtiski izlecu no savas gultas ar botām zobos, pateicu viņiem visiem, ka "You are pissing me off" jebšu, ka viņi mani ir totāli izbesījuši un aizskrēju uz vannas istabu. Atgriezos pēc minūtēm piecām, nujau apkārt mūsu gultām bija sablīvējušies visi istabiņas iemītnieki un viss tas tika uzņemts mobilo telefonu atmiņas kartēs. Cik redzēju tika norauta arī sega, tā kā youTubā varbūt jau ir Corkas brauciena porno. Tiku līdz savai gultai, ieliku ausīs pleijeri pagrizos uz otru pusi un ieslēdzu ignore. Nesanāca. Trādirīdis bija lielāks par manu austiņu maksimālo skaļumu un kāds francūzis vēl nepakautrējās līst bučoties! Kamēr viena grupas vadītāja turpināja ņemties pa blakusgultu, otra, manas grupas vadītāja, centās visus dabūt kaut cik savās gultās. Tas izdevās pēc pulkstens 4riem. Man izdevās aizmigt. Blakus gulta sāka čīkstēt un izdvest skaļākas skaņas atkal pēc kādas pus stundas...

Svētdiena 3.02.
Piecēlos, hopsī-hopsī sataisījos un novērtēju haosu istabā. Vitas sarkanā jaka atradās uz aizmiguša francūža; pie mūsu gultas mētājās kaudze ar nenosakāmas izcelmes drēbēm, pudelēm utt. Protams, ka arī šorīt izbraucām no Corkas vēlāk. Uz pus stundu es izbaudīju klusumu autobusā, jo franči pēc vakardienas atlūza. Pirmo apskatījām "Jameson" viskija darītavu-muzeju. Tiku 4 starpā, kam bija lemts degustēt dažādu veidu un izcelsmes viskijus. Diezgan interesanta un stipra padarīšana. Tagad man ir arī sertifikātiņš no pašas "Jameson" darītavas!
Otrais pēdējās dienas apskates objekts bija Wildlife parks. Daudz, daudz feināks par Rīgas zoodārzu un Līgatnes dabas parku, jo te nebija lielu nožogojumu; daudzi putni, zvēri, to skaitā arī ķenguri un pāvi brīvi pārvietojās pa visu parku un cilvēki drīkst iet klāt un viņus arī paglaudīt. Vienkārši vienreizēja vieta gan zvēriņiem gan arī ameklētājiem-brīva, nepiespiesta atmosfēra.

Un tas arī viss-3dienas, kolosāli iepsaidi par Īrijas dabas skaistumu un alerģija no franču valodas, junk-food un piedzērušiem vīriešiem.