bābieši un īrieši

Tikko pārrados mājās no badmintona mača. Mani, jeb mūs ar Vitu vinnēja. Latvija zaudēja Īrijai(vinnējām tikai kādus 2 mačus no 8toņiem). Un es domāju, ka māku spēlēt badmintonu, bet pakāsu īru puišu koandai, kuri teicās, ka ļoooti sen nebija spēlējuši badmintonu. Viss jau būtu labi, jo gāja jautri, saspringti un pēc tām divām nospēlētām stundām jūtos, kā gaisu izlaidis balons. Bet nogurumiņš tāds patīkams.
Neskatoties uz saturīgi un pozitīvi pavadīto vakaru, jūtos sūdīgi. Manī ir atkal izsauktas negatīvās emocijas pret latviešu cilvēkiem, ko pazīstu šeit. (You know or guess what I mean!) Jau vienreiz kādai nostrādāja greizsirdība (vai arī es tā īsti vēl nesapratu kas tas bija) pret mani, kā rezultātā ar mani netika runāts nedēļu. Ik pa laikam jūtos slikti, diskomfortā, jo tiek vītas visādas mazas intrigiņas un triju cilvēku starpā uzturēta konkurence it visā. Nekad nebiju domājusi, ka latviešu meitenes, ar kurām šeit dzīvoju, būs tik skaudīgas un greizsirdīgas. Ja tu atļaujies, kaut ko vairāk, vai vispār uzdrošinies nebūt "pelēkā pele", bet dzīvs cilvēks, tad tev aizrādīs, ka tā nevar un ar skaudīgi pārmetošu aci nolūrēs. Tajā pašā laikā iniciatīva ļoti daudzās lietās ir jāuzņemas man (ar ko es arī lieliski tieku galā).
Un tā greizsirdība un skaudība saasinās tieši "puišu lietā"! Atkal laikam jau jāsaka, cik bērnišķīgi stulbi!!! Tā kā tāda mātīšu cīņa, lai gan es to nenosauktu par cīņu, jo uz nevienu vakanto amatu nekandidēju, es vienkārši esmu tāda, kāda es vienmēr esmu bijusi. Tās tad laikam arī būs nākošās divas īpašības, kuras ienīdīšu cilvēkos pēc neveselīgas mantkārības! Kāpēc cilvēki nevar būt vienkārši, draudzīgi, nesamāksloti un patiesi?
Cik kolosāli, ka man ir paveicies ar maniem draugiem Latvijā! Šeit es viņus esmu tā novērtējusi, pareizāk sakot man viņi ir nenovērtējami.

Bet jaunie draugi-Īru puiši ir baigi foršie. Pat neskatoties uz to, ka paliku lūzeros un viņi ir izjaukuši plānus uz nedēļas nogali, jeb konkrētāk, paredzētais Latviešu vakars tiek pācelts uz pēcLieldienu laiku. Kopsummā viņi ir 4: John(Džons), Hugh(Hjūijs), Joseph/Joe(Džo, nujau es viņu sāku saukt par Džoīju) un ceturtais ir mūsus kursabiedrs Paul(Pōls, saucam arī par Gendalfu, jo viņš ir ļoti līdzīgs tāda paša nosaukuma varonim no filmas "Lord of the Rings"). Sapazināmies mēs nejauši Rag week pirmajā dienā, un kopā pavadījām visus Rag week vakarus, kuros ar Vitu ņēmām dalību. (Nezināju, ka ar džeku ir iespējams runāt sākot par skolas un IT lietām, mūzikas stiliem un citām ikdienišķām lietām līdz pat mākslas darbu apspriedei un mīļāko muzeju uzskaitei!) Lai nepazaudētu connection, jau otro nedēļu kopīgi spēlējam badmintonu 3dienu vakaros pa tūrēm. Nākošās nedēļas badmintona vietā mums ir apsolīts boulinga mačs. Damn - arī tur es nekāds superīgais - pa bumbām metējs neesmu. Bet pasākums solās būt jautrs... Viņi man ir tāds pozitīvismiņš.