Līdz ar šodienu Ventspilī dzīvoju Ziemassvētku gaidīšanas laikā. tika iedegta lielā egle, lampas un lampiņas. pilī ir vienreizēja enģelīšu eglīte un pie mums krogā smeržo pēc kanēļa, apelsīniem, krustnagliņām un tikko ceptām piparkūkām...
vēl tomēr pietrūkst sniega un tā sajūta iekšā - tā siltuma, drošības un cerības sajūta. un tad vēl it kā kaut kas tiek gaidīts no Ziemassvētkiem. laikam tas brīnums. bet mūsdienās brīnumi vairs nenotiek. man jau ir 20. Ziemassvētku vecītim jau kādu strēķīti laika neticu, un ir arī pienācis tas vecums, ka man labāk patīk dāvināt, nevis saņemt dāvanas.
Ziemassvētki ir mani mīļākie svētki un tos man neviens nesabojās, pat ne tas, ka šogad dziļi sirsniņā katram manā ģimenē būs tāds rūgtumiņš, kas sūrstēs.
Jā, brīnumsvecītes man patīk! Šogad vēl jāiemācās cept piparkūkas - jāizdomā kaut kas feins ar viņām.
Nu un kas tā par gaidīšanas sajūtu, ja ārā katru dienu līst! Kas tā vispār par ziemu?? Mani jau te mierina ar jūras klimatu, taču tas arī nev nekāds attaisnojums.
Šitā jau skaitās tāda baļluku sezona. bet gribās taču izballēties! kleita jau stāv skapī kopš oktobra, kalendārā ar datumi atķeksēti.
Pats grūtākais tās ir dāvanas. Ehhh! Te būs tā pamatīgāk jāpafunktierē!
No comments:
Post a Comment